Rūta
Tā, nu te pēdējās desmit dienas klauvēšanā Amerikā ir pienākušas🤩⚡️🇺🇸❤️ Tās bliezīsim bez ierastās svētdienas pauzes. Šodien vēl pēdējā pārvākšanās man, lai nobeigtu vasaru vēl vienā pavisam jaunā pilsētā.
Lai gan vēl ir jāstrādā, mani jau sāk pārņemt tādas gandarījuma emocijas, vienkārši tā paskatoties no malas un saprotot, cik ļoti es šo pēdējo četru mēnešu laikā esmu, iespējams, ievirzījusi savu dzīvi pilnīgi citā ceļā, zinot to, ka tikai mēnesi pirms vasaras tā pavisam, pavisam piekritu un izvēlējos doties uz Ameriku šajā lielajā izaicinājumā🫶 kā arī zinot to, ka es jau esmu cīnījusies līdz vasaras pēdējai nedēļai un esmu stiprāka kā jebkad iepriekš… es esmu ļoti, ļoti lepna par sevi🙏 Neskatoties ne uz vienu no rezultātiem, vienkārši tas, kā es mācos uzturēt sevi, savu attieksmi, savu darba ētiku un savu pašpārliecinātību par sevi, būdama stabila kaut vai vairākās neziņas un apjukuma situācijās.
Šīs pēdējās desmit dienas es veltīšu tieši sev❤️☀️ būdama es pati šajā darbā un izbaudot pati savu klātbūtni, un priecājoties par lietām, kas notiek apkārt, lai pēc vasaras Latvijā atgrieztos ar tādu pozitīvu pēcgaršu par visu, kas notika. Un pēc pēdējā klauvējiena 26. augustā, lai es varētu atbraukt mājās, ieskatīties spogulī, pacelt rokas gaisā un teikt: jā, es izdarīju to, kas bija atkarīgs no manis, un es kļuvu stiprāka kā jebkad iepriekš🥂🇺🇸📚
❤️❤️❤️
Mikus
Šonedēļ pēdējo reizi pārvācāmies, tagad dzīvojam trijatā, kas ir forši, vairāk enerģijas mājā. Pa nedēļu strādāju mežaparka tipa priežu meža apvidū – stirnas uz katras otrās ielas, iečekojos ar reģiona šerifu, kas uztaisīja postu par mani, daudz strādāju ar savām emocijām un ļoti mācos ka uzturēt labu inerci dienas laikā ir ļoti svarīgi labai enerģijai ar cilvēkiem. Bet nu ko, šeit ir beigu gals klāt, tagad neko, strādāsim smagāk kā jebkad agrāk dzīvē, neapstāsimies, un izliksim visu ārā, lai var atgriezties mājās kā uzvarētāji un paši sev pierādītu, ka varam darīt labāk nekā jebkad iepriekš. Paldies un tiekās otrpus bookfielda kalnam :))
Gustavs
Čau, čau, visiem! Aizvadīta pirmā nedēļa manā pēdējā šīs vasaras pilsētā – Bendā. OMG, šī pilsēta ir brīnišķīga – pasakaina daba, skaistas mājas un ielas, kā arī forši un draudzīgi cilvēki. Šī pilsēta man dod Eiropas ‘vaibus’, tāpēc galvā jau sāk parādīties domas par mājām un Latviju. Šajā nedēļā dažādi izaicinājumi – gandrīz pazaudētas AirPods austiņas un saplīsis ritenis. Taču, kā mēs sakām – ēdam problēmas brokastīs – visu var atrisināt. AirPodus, cītigi meklējot, atradu mētājamies uz ielas, un riteni dabūju salabot, uzklauvējot uz foršas ģimenes durvīm sestdienas desmitos vakarā. Un pat dabūju paēst 🙂 Šonedēļ pat satiku vīrieti, kas zināja manu dzimto pilsētu Ogri. Tā kā iet diezgan interesanti. Vasara skrien ļoti ātri un atlicis vien drusciņ, tāpēc ejam uz visiem 110% šīs pēdējās dienas, lai kļūtu par cilvēkiem, kādi vēlamies kļūt nākotnē – neatlaidīgi un veiksmīgi. Paldies, visiem mīļajiem un drīz jau tiekās! Bučas!
Amanda
Šodien strādāju indiāņu cilts teritorijā, kas īsti pat neskaitījās kā Amerika. Tā principā ir sava maza valsts ar saviem likumiem un savu valdību. Pilsētiņa bija ļoti maza, bet, iebraucot un ieraugot cilts valdības ēku, man likās, ka esmu ieradusies ANO oficiālajā mītnē.🐅
Šodien arī sanāca piedzīvot viņu lielāko festivālu — Pow Wow, kur sabrauc dažādas ciltis un atrāda savus tradicionālos tērpus un dejas.
Pagājušajā gadā manā pilsētā strādāja viens no kompānijas labākajiem tirgotājiem. Bija tik fantastiski redzēt, kā izskatās, kad visai pilsētai jau ir mūsu grāmatas — gandrīz pie katrām durvīm, pie kurām pieklauvējām, cilvēki bija visu jau nopirkuši.
Šī nedēļa man deva lielisku motivāciju iet un darīt savu labāko, lai šo vasaru noslēgtu ar spēcīgu finišu!
Aldis
Šī bija interesanta nedēļa, bija jāsāk jauna teritorija, līdz ar to atkal bija mazs stresiņš. Satiku džeku, kas trenē suņus un bija iespēja uzvilkt milzīgu cimdu un tad suns pēc komandas man uzbruka( Gandrīz pietaisīju bikses). Pēc tam bija arī reāls uzbrukums un sīks vaukšķis man sāka kost ikros, kamēr gāju uz tualeti, biju pa visam tuvu, lai netīšām uzspertu viņu uz mēness. Tad sekoja arī nedaudz stress par viesu ģimenes meklēšanu, jo amerikāņiem lēmumu pieņemšana nav stiprākā puse, bet vismaz ar mani veidojas balanss. Kaut kur pa vidam arī jāpārdod mašīna, tāpēc dažreiz nevaru saprast vai man smieties vai raudāt, tāpēc vidusceļš ir nostaļģiskas Imanta Kalniņa dziesmas. Nu jau palicis tikai astes gals, tāpēc blietējam līdz galam un parādīsim amerikāņiem kā pie mums Eiropā dzīvojas, savādāk šamējie baigi iespringuši, nedaudz magnijs pietrūkst.
Bruno
Esmu tik pateicīgs un laimīgs, ka tiešām strādāju VISSkaistākajā pilsētā un apgabalā – ieguglējiet – “Joseph, Oregon”! ⛰️Dzīvoju pie viesu-mammas 100 gadus vecā fermas mājā – ļoti mīļi, silti un vēsturiski! Atgādina manus laukus Sēlijas pusē, Latvijā 🇱🇻 tik daudz foršu atmiņu un stāstu, ka būs ko atcerēties! Esmu pārlaimīgs, ka man ir šāda iespēja kļūt par sevis labāko versiju ŠEIT UN TAGAD! Un palīdzēt komandai izdarīt to pašu! ❤️ Kļuvu ļoti ātri atpazīstams savā novadā kurā dzīvo tikai 7000 iedzīvotāju! Cilvēki pie durvīm mani uztunāja – “Tu esi Bruno? Tas students no Eiropas, vai ne?” 😄 Bija pat viena situācija kur sarunas laikā ar ģimeni, piezvanīja viens radinieks ģimenes mammai un jautāja ko šobrīd dara – mamma pateica, ka runā par izglītību ar vienu studentu un telefonā uzreiz dzirdēju kā sarunas biedrs saka:” aaaa! Tu esi ar to Bruno tagad?” Haha, šādi man nebija bijis 🙏 Satiku mūsu programmas absolventu, kas ir viens no dzīves un mīlestības bagātākajiem cilvēkiem savā reģionā. Viņš bija PIRMAIS Amerikānis, kurš atbrauca uz Eiropu (Lielbritāniju un Franciju) rekrutēt studentus šai programmai – un pārējais jau ir vēsture! Tagad tik atlicis vien darīt savu absolūti labāko pēdējās 10 darba dienās. Tā sajūta, kas ir pēc sava labākā izdarīšanas ir neaprakstāma un es zinu, ka to uzvarēšu ⚡️💪👊
Marta
Visu vasaru un itsevišķi pēdējās nedēļās cenšos iemācīties vienu no vissvarīgākajiem mindsetiem – būt šeit un tagad ne tikai vieglos un jautros brīšos bet būt šeit un tagad un paņemt maksimumu arī no tiem grūtajiem brīžiem, jo tikai tā es varu piedzīvot visvairāk un dabūt maksimumu no dzīves. Un es gribu atbraukt atpakaļ uz Latviju un lepoties ar sevi apzinoties, ka izdarīju visu, ko varēju.
Esot tik ilgi prom no mājām, esmu iemācījusies novērtēt Latviju vairāk kā jebkad agrāk savā dzīvē. Nevienā vietā uz pasaules nav tik skaista daba, tik skaistas debesis, tik mīksta zāle un tik forši cilvēki kā Latvijā. Un tie momenti, kad braucu mājās no darba, ārā ir tumšs un es uzlieku tās super patriotiskās latviešu dziesmas un no visas sirds dziedu līdzi un ir tik ļoti vienalga ka tie cilvēki uz ielas domā ka šitai noteikti visi nav mājās, bet tā sajūta ir vienkārši nereāla un vārdiem neaprakstāma. Tajā murklī šķiet, ka uz pasaules nav tāda cilvēka, kas mīlētu Latviju vairāk par mani.
Šodiena bija super fun duena. Mūsu viesģimene aizveda mani ar Elizabeti uz okeānu un es PIRMO REIZI PELDĒJOS OKEĀNĀ. Šeit okeāns ir super auksts, tapēc visi vietējie uz tevi skatās kā jukušo, bet kad pierod, tad varētu stundām plunčāties.👙🏖🌊
Visvisvisvis miiiiilziiigakaaas bučas un apskāvieni maniem superduperīgajiem cilvēciņiem, kuri mani kaida atpakaļ Latvijā❤️🤗
SW Latvia 