Vairāk kā 70 studenti šovasar devās piedzīvojumā uz Lielbritāniju – pārdot izglītojošas grāmatas. 

Kopš 2001. gada programmā piedalījušies aptuveni 600 latviešu studenti, bet viņi vienmēr vasaras bija pavadījušas ASV, pārdodot grāmatas tur. Šis bija pirmais gads, kad tik daudz latvieši šīs pašas programmas ietvaros bija Lielbritānijā.

Vasaras sākumā vēl nezināja, vai un kur dosies

Kad pandēmijas dēļ martā tika slēgta ASV vēstniecība Rīgā un apturēta vīzu izsniegšana, lielāka daļa studentu saglabāja ļoti pozitīvu attieksmi par to, ka līdz vasarai situācija uzlabosies, un ierobežojumi tiks atcelti. 

Jūnija otrajā pusē kļuva skaidrs, ka vīzu ierobežojumi saglabāsies līdz gada beigām, un latvieši šogad uz ASV netiks. Tika pieņemts lēmums atklāt Lielbritānijas tirgu. 

Silvija Ozola, kas veido savu biznesu ar Southwestern Advantage jau sesto gadu, saka: “Šis gads Anglijā bija pavisam kas cits! Jūnijā mēs vēl nezinājām, vai vispār šogad būs iespēja pārdot grāmatas, un es priecājos, ka tomēr bija! Southwestern vienmēr atrod veidus kā nepadoties un tikt šķēršļiem pāri, apkārt vai cauri!”

Tā nu pēc Jāņu nosvinēšanas vairāk kā 70 latvieši devas uz Lielbritāniju. Kopā no Baltijas šajā vasarā grāmatas Lielbritānijā pārdeva vairāk kā 200 studenti. 

“Atbraucot uz Angliju pirmais izaicinājums bija 2 nedēļas nosēdēt pašizolācijā – 6 meitenēm dalīt vienu vannas istabu noīrētā mājā”, stāsta pārdošanas līdere Anna Mašņikova. “Tur notika arī ikgadējais pārdošanas apmācību seminārs (šoreiz gan vebināra formātā), treniņi, lomu spēles, lai sagatavotos īstai klauvēšanai pie durvīm.”

“Un nu pienāca pirmā diena, kas kontrastā ar karstajām un saulainajām ASV vasarām likās drēgna, vēsa, lietaina. Bet mēs tam bijām gatavi – visi lietusmēteļi bija paņemti līdzi un šortu vietā šogad bija bikses un legingi.”

Vai tiešām Covid-19 laikā no mājas uz māju?

Ko parasti iesaka pandēmijas laikā? Paliec mājās, nesatiecies ar cilvēkiem. Bet Southwestern jaunieši aizlido uz svešu valsti un ik dienas runā ar 60 – 100 jauniem cilvēkiem!

Pārdot izglītojošas grāmatas, ejot no mājas uz māju, ir tas, ko studenti ir darījuši gadiem ilgi šajā programmā.

Lieki teikt, ka, jaunieši, protams, centās ievērot visus nepieciešamos drošības pasākumus – tika lietotas maskas, dezinfekcijas līdzekļi. Jaunieši bija pat tik piesardzīgi, ka viņu vidū netika konstatēts neviens saslimšanas gadījums. 

Anna Mašņikova atzīst, ka, protams, sākumā bija bailes un satraukums, kā cilvēki reaģēs Covid-19 laikā, un vai vispār vēlēsies runāt. “Bet labās ziņas ir tādas, ka šī būtu jāsauc par fizisko distancēšanos, nevis sociālo, jo cilvēki bija lielākoties atvērti sarunai, brīžiem bija sajūta, ka viņi ir noilgojušies pēc īstas sarunas. Viena mamma tā arī teica: “Anna, esmu 6 mēnešus ieslēgta mājās ar trīs bērniem! Es tā ilgojos pēc sarunām ar pieaugušu cilvēku!”

Līva Vita Kaufmane, kura programmā piedalījās jau otro gadu, uzsver, ka daudzi cilvēki bija priecīgi par to, ka mēs tagad nākam ar šīm izglītojošām grāmatām. “Jautāja, vai speciāli tagad nākt?”, smejas Līva. 

Pārdošanas līderis Kristaps Zakulis saka, ka bija patīkami redzēt, ka produkts, ko pārdod, palīdz ģimenēm iziet cauri grūtiem laikiem. “Lai gan dažiem cilvēkiem tas likās savādi un citi nevēlējās aplūkot grāmatas iekšā mājās, bet gan tikai ārā pie durvīm, vairumam tas bija pilnīgā pieņemami. Cilvēku atsaucība pat bija lielāka, jo skolas bija slēgtas un daudziem bērniem ne pārāk veiksmīgi izdevās mācīties mājās, un vecākiem bija grūti panākt, lai bērni mācās mājās, jo pašiem arī bija jāstrādā.”

“Protams, ka no 50 – 60 ik dienas satiktajiem cilvēkiem, bija viens cilvēks, kas teica, ka pandēmijas laikā ir traki iet no mājas uz māju, bet tādos gadījumos vienmēr uzliku masku pāri sejai un pieklājīgi izskaidroju, ka visas drošības normas tiek ievērotas. Es bieži arī klientu priekšā dezinficēju savu planšetdatora ekrānu, lai cilvēki var justies droši,” stāsta Anna. 

Kultūru dažādība Lielbritānijā

Gandrīz visiem šī vasara Lielbritānijā bija pārsteigums arī ar kultūru dažādību, kādu bija iespējams baudīt Lielbritānijā.

Silvija Ozola atzīst, ka Lielbritānijā “bieži vien nesanāk satikt pašus angļus, bet gan visu citu pasauli!”

Jauniešiem šajā vasarā bija klienti un viesģimenes no Āfrikas, Āzijas, Austrumeiropas, Latīņamerikas, Fidži salām utt.

“Cilvēki no Āfrikas valstīm bija tik jauki, dzīvespriecīgi, smagi strādājoši un motivēti palīdzēt saviem bērniem iegūt labāko izglītību. Arī daudzi Āzijas valstu iebraucēji mani pārsteidza ar savu kultūras bagātību”, stāsta Silvija. 

Daudzus jauniešus pārsteidza arī lielais satikto austrumeiropiešu skaits, kuri bija izceļojuši no savām dzimtenēm 2008. gada krīzes laikā labākas dzīves meklējumos Anglijā. Liela daļa jauniešu satika vismaz vienu latviešu ģimeni Lielbritānijā, un pēc šīs vasaras var teikt, ka arī latviešu ģimenes lieto mūsu grāmatas!

Anna Mašņikova stāsta: “Forši bija satikt latviešus, lietuviešus, krievus, poļus – katrreiz, kad pie durvīm teicu, ka esmu studente no Latvijas, viņi vienmēr tā silti uzsmaidīja un skatienā varēja lasīt: “O, savējais!” Līdzīga reakcija bija kādai “Prāta Vētras” fanei – britu-skandināviešu skolotājai Terēzei. Viņa izrādīja man visus diskus ar Kaupera autogrāfu un skaistā latviešu valodā (ar nelielu akcentu) nodziedāja man “Brīvdienas nav manas laimīgās dienas’’.

Vai Lielbritānijā ir citādāk?

Pieredze Lielbritānijā noteikti bija pārsteigums arī pat pieredzējušiem studentiem, kuri jau iepriekš bija pārdevuši šīs grāmatas ASV. 

“Šī pieredze noteikti ļāva izprast, kā labāk pārdot “eiropiešu stilā”, jo cilvēki Lielbritānijā pieņem lēmumus ļoti loģiski, tieši tāpat, kā latvieši. Tas ļauj labāk izprast vietējo pārdošanas stilu un kā pielāgoties tam,” stāsta Kristaps Zakulis. 

Arī atmosfēras ziņā strādāšana Lielbritānijā bija citāda nekā Amerikā. Līva Vita Kaufmane stāsta: “Amerikā lielākā daļa pilsētas ir aptuveni 100 gadus vecas. Ir kvartāls ar pilsētas domes ēku, un tur ir vecākas mājas, bet tas arī viss. Anglijā, savukārt, visur ir jūtama vēstures piegarša. Pilsētas centrs ar vecām baznīcām, senatnīgas ēkas, pilis utt. Anglija ir kaut kas starp Ameriku un Latviju.”

Protams, neiztika arī bez smieklīgiem gadījumiem, kuri radās britu angļu valodas citādā lietojuma dēļ. Līva stāsta, ka Amerikā bija pierasts, ka ap plkst. 17 vai 18 vakarā ģimenes ēd vakariņas (amerikāņu angļu valodas vārds dinner), bet Lielbritānijā vārds dinner tiek lietots attiecībā uz ēdienreizi dienas vidū, un vakara ēdienreize tiek dēvēta par “tējas laiku”. “Nesapratu sākumā, kāpēc man plkst. 13 dienā tik daudzi cilvēki saka, ka tagad ēd vakariņas (dinner)”, smejas Līva. 

Par spīti dažādībai, veiksmes principi nemainās

Lai arī daudzas lietas Lielbritānijā jauniešiem bija jaunas un neierastas, visi viennozīmīgi atzīst, ka veiksmes principi, uz kuriem balstās 160 gadus vecās kompānijas studentu programma – smags darbs un laba attieksme – ir nemainīgi neatkarīgi no valsts, kurā tiek pārdots. 

Anna Mašņikova atzīst, ka “uz visām lietām, kas bija citādākas, bija divreiz vairāk lietu, kas bija tādas pašas – cilvēki joprojām pērk grāmatas, augstu vērtē bērnu izglītību, ir draudzīgi un izpalīdzīgi, daži joprojām nezina kur atrodas Latvija…”

“Cilvēkiem visā pasaulē rūp savu bērnu izglītība, visur ir ļoti jauki un arī rupji cilvēki. Tāpat kā Amerikā – tā attieksme ko dodam citiem, to saņemam arī pretī. Smags darbs un attieksme strādā visās valstīs,” secina Līva.